KAS MĒS ESAM?

 

 

 

 

Latvijas Apvienotā Metodistu Baznīca pēc būtības ir Vispasaules Metodistu Baznīcas daļa. Tā kopā ar vairāk nekā 76 miljonu brāļu un māsu 138 pasaules valstīs veido vienu no mūsdienu lielākajām kristīgajām konfesijām pasaulē, kurā dalību var ņemt jebkurš cilvēks, neskatoties uz rasi, nacionalitāti vai mantisko stāvokli. Metodistu Baznīca tic, ka Kristus ir Draudzes Galva, kas aicina visus kristiešus uz vienību, tāpēc metodisti cenšas ņemt dalību visās Baznīcas jomās. Visas Metodistu baznīcas sadarbojas kopā Vispasaules Metodistu Baznīcu Padomē.   
Metodistu kustības pirmsākumi meklējami Anglijā 18.gs. sākumā. Tās pamatlicējs ir Džons Veslijs (1703.- 1791.g.), teoloģijas un loģikas profesors ievērojamā Oksfordas universitātē, kurš šo kustību raksturojis kā „sirds reliģiju” un „tikumisku atjaunošanos”. Apzīmējums „metodisms” radās kā zobgalīga iesauka stingriem ticības likumu ievērotājiem. Vēlāk Džona Veslija iesāktās garīgās atmodas rezultātā izveidojās kustība (konfesija), kura šo vārdu paturēja sev kā goda nosaukumu. Metodistu kustība nāca no Lielbritānijas uz Ameriku, tad visās Eiropas un pasaules valstīs, un beidzot arī Latvijā.
Metodistu baznīcas struktūra ir klasiska, ar bīskapa nozīmētu, ordinētu garīdzniecību un attīstītu draudzes (laju) darbību. Globālā līmenī vadība tiek realizēta Vispasaules Metodistu Koncilā, Metodisma Evaņģelizācijas un Misijas institūcijās, Apvienoto Metodistu Globālajā Pārvaldē, u.c. 
Draudžu un garīdzniecības intereses tiek risinātas konferencēs un padomēs, kur draudzes un garīdznieku viedoklis vienlīdz svarīgs. Nozīmīgs Metodismā ir darbs mazajās grupās. 
Metodes draudžu darbā, Sv.Gara dāvanu un zināšanu pielietojums var mainīties, taču nemainīga paliek ļaušanās Sv.Gara vadībai.

Dievkalpojumu kārtība (liturģija) un rituāli visās metodistu draudzēs nav vienādi, tie vienmēr ir bijuši atšķirīgi un var mainīties atkarībā no tautas parašām, cilvēkiem un laikmeta, ja tikai netiek pārkāpts Dieva Vārds. Katra metodistu draudze ir tiesīga noteikt savu dievkalpojumu kārtību un rituālus, tos mainīt vai atcelt, lai viss kalpotu Kristus Miesai par celsmi. Kā vienojošs pamatdokuments tiek lietots Apvienotās Metodistu Baznīcas kārtības Rullis - Disciplīnas Grāmata un Agenda (Book of Discipline and Book of  Worship).
Garīgie kalpotāji dievkalpojumos, sabiedrisko pasākumu laikā, svinīgu pieņemšanu un oficiālu tikšanās laikā lieto kanoniskajos noteikumos paredzētos atbilstošos amata tērpus un atribūtus (talārus, stolus, krustus u.c. ).
Metodistu mācītāji nepieņem grēksūdzi tādā veidā, kā to praktizē Romas Katoļu Baznīca, bet pārrunu veidā uzklausa draudzes locekļu grēksūdzi, neuzņemoties uz sevi atbildību grēkus piedot. Metodisti uzskata, ka katrs cilvēks var griezties pie Dieva, uzticoties Jaunās Derības apsolījumam: „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ( Kristus ) ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1.Jāņa 1:9).
 

 

 Uz augšu

 

Cilvēks top pestīts caur ticību no Dieva žēlastības. ( Efez. 3:8).

 

Saskaņā ar Statūtiem un Latvijas likumiem, Latvijas Apvienotā Metodistu baznīca ir tiesīga kristīt, iesvētīt (konfirmēt), ordinēt, izvadīt, dot Dievgaldu ( Sv.Vakarēdienu ), veikt diakonijas/labdarības darbu, pildīt kapelānu pienākumus, reģistrēt juridiski atzītas laulības, u.c.

 Uz augšu

 

DIEVA ŽĒLASTĪBA, TICĪBA, SVĒTTAPŠANA
 

Dieva žēlastība – tiek dāvāta ikvienam, dodot iespēju iemantot dvēseles glābšanu. Pateicoties Dieva žēlastībai un mīlestībai, Kristus upurim, katrs cilvēks ir mantojis Pestīšanu un mieru ar Dievu. Metodistu vairākums neatbalsta uzskatu, ka caur Kristu tiks glābtas tikai izredzētas dvēseles, tomēr arī ne visi to gūs. Katram pašam jāatver sirds, lai mūžīgā mīlestība un gaisma var ienākt. 
Cilvēks paliek relatīvi brīvs savā izvēlē, viņam ir visas iespējas uzkāpt pa mūžīgās dzīvības kāpnēm – vai nonākt mūžīgajā aizmirstībā. 
 

Ticība – pamatojoties tajā, cilvēks var mantot dvēseles glābšanu un Svēttapt. Darbi nepieciešami ticības stiprināšanai un apliecināšanai, ar darbiem vien cilvēks nevar iemantot mūžīgo dzīvību. Taču – formāla ticība, kas nav reāli apliecināta ar darbiem arī ir nedzīva.
 

Svēttapšana – Metodismā saprot, ka Svēttapšana ir cilvēka augšana garā, tuvinoties Radītājam. Tā savā būtībā ir mistērija, kas iespējama tikai pateicoties Dieva žēlastībai. 
Svēttapšana parasti nav viens punkts dzīvē (lai gan mēdz notikt arī tā), bet gan process, kura laikā, mijiedarbībā ar Radītāja Garu cilvēks nonāk arvien tuvākā saskaņā ar Dievu. Sākums Svēttapšanai ir garīgā pārdzimšana.
Mēs neatbalstām uzskatus par Svētdarīšanu vai iepriekšējo izredzētību – ka viss ir vienīgi Dieva ziņā jo – cilvēks var tuvoties Viņam, var arī attālināties, un var pat pilnīgi atkrist... 

 Uz augšu

 

Metodisti atzīst tikai divus sakramentus - kristību un Svēto Vakarēdienu. Kristība ir ne tikai grēku piedošanas, bet arī jaundzimšanas apliecinājums. Svētais Vakarēdiens ir sakraments, kurā mēs ne tikai pieminam Kristus nāvi, bet ir arī savstarpējās mīlestības apliecinājums starp draudzes locekļiem, kas ir Kristus miesa. Metodisti ar dziļu cieņu izturas arī pret citiem Baznīcas iestādījumiem, tādiem kā laulība un konfirmācija, tomēr vārds „sakramenti ” attiecināms tikai uz kristību un Svēto Vakarēdienu, iestādītiem no paša Kristus.

 

Kristība - iekšējās gatavības būt pieņemtam (pieņemtai) Kristū ārējā zīme. Tiek veikta ar ūdeni, jebkurā pieejamā veidā - apslacinot, aplejot, pagremdējot. Kristīti tiek gan pieaugušie, gan bērni (bērni kristot tiek nodoti Dieva žēlastības aizstāvībā).
Kristība notiek vienreiz. Tiek atzīta pārējo tradicionālo kristīgo konfesiju veiktā kristība.
Atsevišķi uzsverama kristība Sv.Garā, kas parasti var nākt jau pār nobriedušu personību. Kristība Sv.Garā (garīgā pārdzimšana no augšienes) ir vienīgi Visaugstākā ziņā. Var sakrist ar ūdens kristību, taču var nākt īpaši, tāpat kā Gara dāvanas (ne tikai runāšana “mēlēs”; svarīgākas ir: mīlestība visā, arī skolotāja, pravieša, evaņģēlista dāvanas... ).  

Svētais Vakarēdiens (Dievgalds) – notiek Kristum par godu, pieminot Viņa upuri mīlestībā. Mēs ticam, ka Dievgalds ir mūsu izpirkšanas apliecinājums, vienotības zīme ar Kristu. 
Mēs ticam, ka Kristus Vakarēdiena norisē klāt ir reāli, Garā, bet ne fiziski, un ticam ka Dievgaldā mēs garīgi vienojamies ar Kristu.
Metodisms noraida transsubstanci – ka Vakarēdiena laikā maize un vīns fiziski pārvērstos par miesu un asinīm, tādējādi atkal liekot mirt Jēzum. Šī paša iemesla dēļ netiek atbalstīta arī konsubstance, kad maize un vīns itkā daļēji fiziski pārvērstos par Jēzus miesu un asinīm.
Metodismā Dievgalds (Sv.Vakarēdiens) pieejams katram Dieva bērnam – mēs uzskatām, ka Dievgalda laikā stiprinās mūsu garīgā vienotība ar Kristu – tā ir mistērija, cilvēkam neizdibināms noslēpums.

 

 Uz augšu

 

 

ČETRI STŪRAKMEŅI

Raksti – Bībele ir galvenais atbalsta punkts, pamats Metodisma mācībai. Vecā un Jaunā Derība, apokrifi kā uzziņas materiāls. Bībele ir Dieva inspirēta un satur visu, kas nepieciešams cilvēka Svēttapšanai. 
Lai gan Bībeli ir uzrakstījuši Sv.Gara iedvesmoti, taču cilvēki, tādēļ tekstos iespējamas cilvēciskās izpausmes, pretrunas (arī drukas kļūdas). Problēma vēl nopietnāka kļūst tulkojot, jo valodas īpatnību dēļ rodas dažādas atšķirības. Tādēļ metodisti visā pasaulē cenšas izmantot vismaz tulkojumus no oriģināliem. 
Bieži lieto “New Revised Standard Version”, “New International Version” laidienu Bībeles. Poētiskās valodas dēļ joprojām ir iecienīta arī “King James Version”.
Rakstu skaidrojumiem ar zināmu atlasi ir pieņemti sv.Augustīna darbi.

Saprāts – tas piepildītais un apgaismotais saprāts, ko iedvesmojis un apskaidrojis Dievs caur Sv.Garu. Pateicoties saprātam, cilvēks spēj nonākt pie Dieva kā Radītāja un pašas Radīšanas jēdzienu apstiprinājuma. 
Metodisti atzīst, ka Dievs, būdams Mūžīgais un Pilnīgais, dažādos laika posmos darbojas dažādi, caur atklāsmēm, dodot cilvēkam izvēli, apgaismojot saprātu. Ja cilvēks negrib saprast – Radītājs nav vainojams.
Ar šo apgaroto saprātu iespējams nonākt pie atzinuma, ka Dievs nevienam neko nav parādā, ka primārais, ko Viņš no mums gaida ir mīlestība cilvēku starpā un uz visu to, ko Viņš radījis, un arī mīlestība uz pašu Radītāju. 
Metodismā māca, ka cilvēki pievēršami Kristum caur ticības izpratni, caur cerības pārliecību, caur mūžīgās gaismas mīlestību, sirdij rodot līdzsvaru un dvēseles mieru.  

 

Tradīcijas – Mēs uzturam liturģiskās u.c. tradīcijas, kas minētas Jaunajā Derībā, atsakoties no gadsimtos radītiem uzslāņojumiem, kas maldinājuši, nenorādot taisnāko ceļu uz mieru ar Dievu, uz Svēttapšanu – tieši caur Kristu. 
Kristīgās Baznīcas tradīcijas ir veidojušās ilgā laika periodā. Sākums rodams Jaunajā Derībā, un Kristietība ir Jūdaisma mantiniece.
Metodisms neatbalsta Marijas kā arī citu svēto kultus, svētbildes, arī ideju par šķīstītavu.
Grēku nožēla ir svarīga, taču mēs uzsveram pieeju Radītājam bez starpniecības. Grēku nožēla ir ietverta Dievgalda norisē. Protams, pastāv individuālās grēksūdzes un pārrunas, taču tās netiek uztvertas sakramentāli. 
Altāris ir atklāts, ir tieša pieeja Dievam caur Kristu, ja vien cilvēks vēlas atvērties Visaugstākajam, gan transcendentāli pārpasaulīgam gan arī personīgi imanentam.
Kristu, kurš bija vienlaicīgi Dieva Dēls un cilvēks (lai varētu nest upuri) mēs sludinām kā augšāmcēlušos pēc krusta nāves, sev līdz ieceļot gaismā visus. 
Metodisms ir lojāls arī sieviešu kalpošanai baznīcā visos amatos.
Metodisti uztur klasiskās rietumu ģimenes tradīcijas; arī mācītājiem laulība nav liegta. 
Mūsu vadošā lūgšana ir "Mūsu Tēvs…", izplatītas ir brīvās lūgšanas.
Ticības apliecināšanai parasti izmantojam Apustulisko un Nikejas apliecību.

Pieredze – tiek vērtēta dažādi: gan apstiprinošā, gan noliedzošā, gan arī intuitīvi neapzinātā (jābūt uzmanīgiem, jo cilvēku ietekmē ne tikai Dievs). Pieredze vēsta, ka dvēsele var tikt glābta, pateicoties ticībai. Darbi nepieciešami ticības stiprināšanai, apliecināšanai, ar darbiem vien nav iespējams tuvoties Dievam, ja tie nebalstās ticībā. Praktiski tas nozīmē : dzīvo un dari ticībā, saskaņā ar Dievu un Viņš palīdzēs.
 

 

 

VĒSTURISKĀ IZCELSME
     Metodisms ir viens no Kristīgās Baznīcas Reformācijas rezultātiem, radies 18.gs. 

Saistīts ar anglikāņu mācītājiem brāļiem Veslijiem, sevišķi Dž.Vesliju, atīstītot M.Lutera mācību, nenoliedzot     Ž.Kalvinu, puritāņus, piētistus. Tika akcentētas Kristietības pamatvērtības Pareizticīgajā, Katoļu, Anglikāņu    konfesijās. Nevar aizmirst ietekmi, ko Dž.Veslijs guva no Brāļu (morāviešu) draudzēm (Latvijas teritorijā brāļu    draudzes vēsturiski pazīstamas arī kā hernhūtieši). Lai gan – Dž.Veslijs pats palika anglikāņu mācītājs līdz mūža beigām.

Dž.Veslijs uzskatīja, ka metodismu nevajag veidot par vēl vienu konfesiju, bet ka tas spēj atjaunot Kristīgo  Baznīcu kopumā. (Te saskatāma līdzība ar Roterdamas Erasmu, kurš arī kritizēja Romas izpratni par kristietību un praktisko rīcību, taču bija pret baznīcas dalīšanos. Pret atdalīšanos bija arī M. Luters (līdz Romas Katoļu baznīca viņu pašu izslēdza). Audzis lielā ģimenē Dž.Veslijs agri pierada pie mātes sistemātiskās pieejas, kas lika pamatus viņa dzīves un mācību veidam studiju laikā, kā arī kalpošanā. Sistemātiski metodiskā kalpošana deva vārdu vienai no šodienas pasaules lielajām kristīgajām konfesijām (ap 76 miljonu locekļu draudzēs, kas sastopamas gandrīz visās pasaules valstīs). 

Vesliji labi izprata mūzikas un dziesmu nozīmi reliģijā. Metodismā draudzes dziesmas ir kļuvušas par ļoti svarīgu sastāvdaļu Dievkalpojumos, un mūzikai ir liela nozīme visos citos baznīcas pasākumos.

   Džons Veslijs (1703-1791)                 Vesliju un sekotāju sistemātiski metodiskā darba augļus šodien vairāk vai mazāk izmanto gan metodisti paši, gan reformāti, gan baptisti, gan luterāņi, gan harizmāti – taču nav iemesls lai mēs uzskatītu sevi par labākiem vai pareizākiem, mēs visi esam vienoti Kristū.

 

 

 Pirmās zināmās metodisma vēsmas Latvijā ienāca ap 1903.–4.g. caur Lietuvu, kā arī no Pēterburgas un Igaunijas.  

1910.g. Rīga tika iekļauta metodistu mācītāju norīkojumu sarakstā. 
1911.g. Rīgā tika nozīmēts G.Durdis no Kauņas, kurš noīrēja telpas Martas ielā 5 un uzsāka darbu. G.Durdis ap šo laiku arī Liepājā satika Brāļu draudzes mācītāju A.Freibergu, kurš sarakstē ar Dž.A. Saimonu bija iepazinis veslejiešu / metodistu literatūru.
1913.g. A.Freiberga vadītā Brāļu draudze Liepājā iekļāvās Bīskapu Metodistu Baznīcā.
 

Starp I un II Pasaules kariem Bīskapu metodistu baznīcas darbība šeit nostiprinājās:
1921.g. darbību uzsāka jauna draudze Mātrās.
1921.g.atsāka darbu draudze Martas ielā Rīgā, kuras vajadzībām 1921.g. tika iegādāts nams Akas ielā.
1922.g. Rīgā tika reģistrēta Bīskapu Metodistu draudze Āgenskalnā.
1922.g. arī Liepājā tika iegādāts atsevišķs nams metodistu vajadzībām. 
1922.g. metodisti iegādājās 4-stāvu namu Rīgā, Elizabetes ielā, kur izvietoja Krievijas & Baltijas Misijas Konferences Galveno pārvaldi, ko 1924.g. pārveidoja par Baltijas & Slāvu Misijas Konferences Galveno pārvaldi, kas kļuva par Metodisma centru Baltijā. Šajā namā darbojās arī Aprūpes centrs un Garīgais seminārs.
Tika iekārtotas arī īrētas telpas draudžu vajadzībām citviet Latvijā, bet baznīcu ēkas tika celtas maz. Var minēt Liepājas raj. Mātru baznīcu, Rīgas 2.draudzes baznīcu Slokas ielā.
1920.-30. gados metodisti Latvijā izdeva mēnešrakstu "Kristīgais aizstāvis", dziesmu grāmatas, brošūras, traktātus, citu garīgo literatūru. Notika dažādi labdarības pasākumi. 
1938.gadā tika valstiski apstiprināti Latvijas Bīskapu Metodistu Baznīcas statūti, piešķirot metodistiem tādas pat tiesības kā Luterāņu, Katoļu un Pareizticīgo konfesijām.

 

Pēc Otrā Pasaules kara, “pateicoties” PSRS nostājai, reliģiskajai brīvībai pienāca gals, baznīcu kalpotāji, tāpat kā daudzi domājošie tautas pārstāvji tika represēti. Bīskapu Metodistu Baznīcu Latvijā aizliedza kā "ASV inspirētu pretvalstisku organizāciju". 
Daļa mācītāju, citu vadītāju savas pārliecības un ticības dēļ tika izsūtīti, zaudēja dzīvību, daļa devās uz rietumiem. Atlikušie iekļāvās citās konfesijās, pamatā luterāņos un baptistos.  
Padomju gados Metodistu baznīca tika izskausta arī pašā Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Lietuvā un citās PSRS republikās, caur lielām grūtībām saglabājās tikai Igaunijā... 
 

 

Metodisms Latvijā atdzima pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas.
1991.g. Ziemassvētkos dievkalpojumus atsāka Rīgas 1.draudze, 1992.g. arī Rīgas 2.draudze un Liepājas draudze, ar to jau juridiski bija pamatota konfesijas atkalreģistrācija. 
1997.g. uz metodistu īpašumiem Rīgā tika atjaunotas īpašumtiesības. 1999.g. tika reģistrētas atjaunotās īpašumtiesības arī Liepājā.  
2000.g. atjaunotajās un jaunajās draudzēs bija ap astoņsimt pilntiesīgu locekļu un ap divsimt Svētdienas skolu audzēkņu.

Šobrīd Latvijā jau ir 13 Metodistu draudzes - gan Rīgā, Cēsīs, Jelgavā, Liepājā, gan arī vairākās mazāk apdzīvotās vietās, kur cilvēki pulcējas, lai tuvotos savam Glābējam, pielūgtu Viņu, pateiktos Viņam un piepildīti ar spēku, kādu sniegt var tikai Jēzus Kristus, turpinātu savu dzīves ceļu ar mieru sirdīs un gaišu skatu nākotnē.
 

 

Uz augšu  

 

Atbilstoši juridiski strukturālām pārmaiņām metodismā pasaulē, Latvijā atjaunotās konfesijas pilns reģistrētais juridiskais nosaukums ir:

Latvijas Apvienotā Metodistu Baznīca,
Apvienotās Metodistu Baznīcas 
Ziemeļeiropas Centrālās Konferences daļa.

Uz augšu